„Pašreizējos apstākļos, kad cilvēkiem problēmas rada iekārtošanās darbā, vīri gados izvēlas autotransportu, jo tas ir visātrākais veids, kā nopelnīt. Bet jauniešiem darbs transportā vairs nemaz nešķiet pievilcīgs. Vispār jaunieši vairs nevēlas strādāt roku darbu. Visi grib strādāt ar galvu, taču ne jau visiem ir tāda galva, lai ar to strādātu, bet profesionāli tehniskās apmācības Latvijā faktiski nav. Protams, prestižāk ir strādāt par klerku bankā, bet kādam arī jāsēž pie stūres,” spriež Vladimirs Strumps, SIA „Transtek” direktors.

 „Pirms 20 gadiem ikvienam jaunajam cilvēkam vajadzēja iegūt autovadītāja tiesības, ja vien nebija medicīnisku pretindikāciju. Tas notika vai nu obligātās militārās apmācības ietvaros, vai mācību iestādē, turklāt jaunietis ieguva nevis B kategorijas, bet gan C kategorijas autovadītāja apliecību. Tātad, ja jaunais cilvēks kādā brīdī saprata, ka ar galvu strādāt viņš nespēj vai nevēlas, vienmēr pastāvēja iespēja sēsties pie stūres.

 Daudzās autosaimniecībās bija nelielas kravas mašīnas, un tur jaunietis varēja nobriest kā autovadītājs. Tikai pēc tam, kad viņš bija sadauzījis pārīti mazu mašīnu, viņam uzticēja lielu, kuru ir ne tikai sarežģīti vadīt, bet kas ir arī paaugstinātas bīstamības avots gan pašam autovadītājam, gan pārējiem satiksmes dalībniekiem. Un tā jau ir pavisam cita līmeņa atbildība...”

 Orientācija uz profesiju

„Principā jauno cilvēku sagatavošanu var padarīt par valsts programmu. Tikai bēdīgi ir tas, ka jauniešiem trūkst orientiera darba izvēlē. Ir tik daudz radio pārraižu un televīzijas programmu, bet masu mediji absolūti atstājuši novārtā jauniešu profesionālo orientāciju. Varbūt derētu viņus orientēt uz transportu? Mašīnas taču vienmēr ir interesējušas jauniešus. Jā, protams, te pastāv zināms bīstamības faktors, bet, ja mācības ir pareizi organizētas un ja gudri strādā ceļu policija, briesmas iespējams samazināt līdz minimumam.

 Interese par kādu darbu nerodas pati no sevis, tā ir jāveido, un viens no paņēmieniem, kā veidot jauniešu interesi par profesiju, varētu būt autovadītāja tiesību iegūšana piespiedu kārtā.” 

 Viens no simta

 „Es nesaprotu, kāpēc visvienkāršāko paņēmienu jauniešu piesaistīšanai transportam – C kategorijas tiesību iegūšanu piespiedu kārtā – nevarētu realizēt ar Aizsardzības ministrijas vai Izglītības ministrijas starpniecību, pat ja daļa jauniešu turpmāk aizbrauks strādāt uz ārzemēm?! Ja vidusskolas absolventu kopējais skaits ir 30 tūkstoši, dalīsim šo skaitli uz pusēm, jo puse absolventu ir meitenes, un sievietēm tomēr pastāv zināmi ierobežojumi darbā uz smagajiem kravas automobiļiem. (Protams, izņēmumi ir vienmēr un visur. Latvijā, piemēram, sieviete vada smagsvara auto, arī ārzemēs aizvien vairāk sieviešu sēžas pie stūres milzu mašīnām.) Pat ja pieņemam, ka starp šiem 15 tūkstošiem C kategorijas tiesības ieguvušo jauniešu tikai viens no simta aizies strādāt autotransportā un pēc tam vēl iegūs E kategoriju, Latvijā katru gadu parādīsies 200–300 jaunu autovadītāju.”

 Profesionālās sagatavošanas aritmētika

 „Viena C kategorijas autovadītāja sagatavošana un turpmāka viņa kvalifikācijas celšana E kategorijas iegūšanai izmaksā 400–500 latu. Ja 500 latu sareizina ar 15 tūkstošiem cilvēku, iznāk 7,5 miljoni, kas mūsu budžetam tuvu pie trim miljardiem latu tāds nieks vien būtu. Turklāt struktūra šā profila kadru sagatavošanai Latvijā jau pastāv. Šīs sagatavošanas pamatā ir ceļu satiksmes noteikumi, kas paņem lielu daļu no mācību laika, plus praktiskā braukšana. Parasti praktiskā braukšana notiek ar vieglajiem automobiļiem, bet šim nolūkam varētu izmantot arī nelielas kravas mašīnas, no tā izmaksas tikpat kā nemainītos. Izcenojumi B kategorijas autovadītāju sagatavošanai daudz neatšķiras no C kategorijas sagatavošanas.”

 Starptautiskie pārvadājumi: gan interesanti, gan izdevīgi

 „Mūsu piedāvātajā variantā jaunais cilvēks jau skolā būtu ieguvis papildu specialitāti. Skolu beidzot, viņam būs 18 gadu, un viņš varēs iet stažēties un pamēģināt vadīt transportlīdzekli. Ja iepatiksies, turpmāk viņš varēs pelnīt, vadot kravas transportu. Šofera darbs, īpaši starptautiskajos pārvadājumos, ir lieliski apvienojams ar neklātienes mācībām augstskolā. Gados vecāki autovadītāji nereti nevēlas braukt komandējumos uz ārvalstīm, viņiem vairs nav vajadzīga ne Spānija, ne Francija, kur jau neskaitāmas reizes būts. Pat darba meklēšanas sludinājumos daži atklāti norāda, ka nevēlas braukt tālāk par Lietuvu un Igauniju. Tam ir vairāki iemesli. Tāli un ilgstoši komandējumi nereti nelabvēlīgi ietekmē ģimenes dzīvi. Daudzi šoferi strādā vienkārši ieraduma pēc. Jums būs jāpiekrīt – tas nav gluži parasts dzīvesveids. Bet jaunam neprecētam puisim, kas vēlas redzēt pasauli, būtu gluži izdevīgi trīs, piecus vai desmit gadus pabraukāt un iekrāt naudiņu – Latvijas autotransporta firmās autovadītāju algu ar jebkuriem līdzekļiem cenšas paaugstināt līdz Eiropas līmenim.”